Latvijas kino ainavā daba ir gandrīz vai atsevišķs varonis. Smilšainā piekraste, upju ielejas, lauku sētas un ezeri ir kalpojuši par fonu daudzām pazīstamām filmām. Šajā rakstā – vietas, kur latviešu kino visbiežāk izgāja ārpus studijas, un daži stāsti par to, kā šīs ainas tapa.
Tukuma piekraste
Lapmežciems, Ragaciems, Plieņciems, Engure un Bērzciems – šis piekrastes posms ir viena no biežāk filmētajām dabas vietām Latvijā. Te uzņemtas ainas filmām „Zvejnieka dēls”, „Nauris”, „Svešiniece ciemā”, „Vētra”, „Nāves ēnā”, „Lielais dzintars”, „Ilgais ceļš kāpās”, „Sprīdītis” un „Ipolits”.
Zvejnieku ciemi, laivas krastā un plašā jūra radīja vidi, kurā bija viegli izstāstīt stāstu par jūras cilvēkiem. Lapmežciema kāpa kļuva plaši pazīstama tieši pēc „Zvejnieka dēla”.
„Zvejnieka dēls” – divreiz pie jūras
Viļa Lāča romāns ekranizēts divas reizes, un abas reizes filmētāji devās uz piekrasti. 1939. gada filmā redzama Lapmežciema kāpa, Ragaciems un Plieņciems, kā arī citas vietas – līdz pat Papei un Nidai. 1957. gada versija uzņemta Klapkalnciemā un Engurē, Kurzemes mežos, kā arī pie ezera netālu no Cēsīm un Āraišu ezera.
„Ilgais ceļš kāpās” un citas piekrastes ainas
Aloiza Brenča daudzsēriju filma „Ilgais ceļš kāpās” (1981) filmēta Ragaciemā, Bigauņciemā un Apšuciemā, kur uzņemta kautiņa aina, bet kāzas svinēja Lapmežciema „Ķesteru” mājās. Viena aina filmēta arī bijušajā Tukuma aptiekā Lielajā ielā 7 – „dabas filma” bieži apvieno kāpas, ciemus un mazpilsētas ielas.
Arī citas filmas izmantoja piekrastes detaļas: „Sprīdītī” (1985) redzamas drupas Lapmežciemā, „Vētrā” (1960) – Siliņupes krasti un priedes, bet filmā „Nāves ēnā” (1971) ziemas ainām pie Ragaciema bākas izveidoja mākslīgu ledu.
Abavas ieleja
Abavas senleja ar Kandavu, Sabili un dzirnavām ir viena no latviešu kino iecienītākajām vietām. Ap Kandavu un Sabili filmēta 1940. gada filma „Aizsprosts”, kas diemžēl nav saglabājusies. Filmā „Atbalss” (1959) redzams Velna akmens, bet Pūces ūdensdzirnavas parādās filmā „Likteņdzirnas”.
„Pūt, vējiņi!” – lauku sēta un Daugavas krasts
Gunāra Pieša „Pūt, vējiņi!” (1973) ir Raiņa lugas ekranizācija, kas tapusi Rīgas kinostudijā. Filmēšanai kinostudija iegādājās vecas lauku sētas Vijciemā, un tās kļuva par filmas sādžu. Aina, kurā Baibu iznes no ūdens, filmēta ļoti aukstā laikā Daugavas krastā. Uz galvenajām lomām pieteicās ap 2000 cilvēku, bet Imanta Kalniņa mūzika bija gatava jau pirms montāžas un skanēja arī filmēšanas laukumā. Latvijā filmu noskatījās ap 670 000 skatītāju.
Venta un Kuldīga
Kuldīgas ķieģeļu tilts pār Ventu redzams vairākās latviešu filmās. Upes ainava ar tiltu un vecpilsētas jumtiem kadrā ir atpazīstama un piešķir ainai laika noskaņu. Ventas rumbu bieži dēvē par Eiropas platāko ūdenskritumu, un Laila Pakalniņa tai veltījusi īso dokumentālo filmu „Rumba” (2016).
Kāpēc daba filmētājiem ir izaicinājums
- Gaisma mainās visu laiku. Viena aina var tikt filmēta vairākas stundas, un mākoņi to var sabojāt jebkurā brīdī.
- Vējš un skaņa. Pie jūras dialogus bieži nākas ierakstīt no jauna jau pēcražošanā.
- Gadalaiki. Ja filmēšana ievelkas, koki var paspēt nomainīt krāsu – vai arī ziemas ainām ledus jāveido mākslīgi.
Daba, kas uzzīmēta
Ginta Zilbaloža „Straume” bieži tiek saistīta ar Latvijas dabu, taču tā ir datorā veidota animācijas filma ar izdomātām, applūdušām ainavām. Tā nav filmēta īstā vidē – un tomēr daudzi skatītāji tajā atpazīst sev tuvu noskaņu.
Vairāk par filmēšanas vietām pilsētās lasiet rakstā „Latvijas filmēšanas vietas”.