Kadra formāts jeb malu attiecība nosaka, cik plats ir attēls attiecībā pret tā augstumu. Tas šķiet tehnisks sīkums, taču tieši formāts nosaka, vai aina šķiet intīma vai varena, šaura vai plaša. Formātu vēsture ir arī stāsts par konkurenci – kino gadu desmitiem meklēja veidus, kā piedāvāt skatītājiem kaut ko tādu, ko mājās redzēt nevar. Šeit – pārskats par svarīgākajiem kino formātiem.
35 mm lente un 4:3
Gadu desmitiem kino pamats bija 35 mm plata filmas lente. Mēmā kino laikmetā kadrs uz tās bija aptuveni 1,33:1 jeb 4:3. Gandrīz kvadrātiskais kadrs labi der portretiem un tuviem plāniem. Vēlāk tieši šādu formu ieguva arī vecie televizoru ekrāni.
1,375:1 – akadēmijas formāts
Līdz ar skaņu filmām filmas lentē vajadzēja vietu skaņas celiņam, tāpēc kadrs nedaudz mainījās. 1932. gadā tika pieņemts tā sauktais akadēmijas formāts – 1,375:1. Tas daudzus gadus bija Holivudas standarts.
Piecdesmitie: platekrāna sacensības
Kad televīzija ienāca mājās, kinoteātri atbildēja ar platāku attēlu. Pāris gadu laikā parādījās vairākas sistēmas:
- Cinerama (1952) – ļoti plats attēls no trim projektoriem, ap 2,59:1;
- CinemaScope (1953) – anamorfā optika uz parastas 35 mm lentes;
- VistaVision (1954) – lielāks kadrs, filmējot ar horizontāli kustīgu lenti;
- Todd-AO (1955) – 70 mm lente ar formātu 2,20:1.
1,85:1 un 1,66:1 – platekrāns kinoteātrī
1953. gadā kinoteātros parādījās platekrāna formāts 1,85:1, kas ASV kļuva par standartu. Šo formātu joprojām izmanto ļoti daudzas spēlfilmas – tas ir pietiekami plats ainavām, bet vēl ērts sarunu ainām. Vairākās Eiropas valstīs ilgu laiku par standartu kalpoja nedaudz šaurākais 1,66:1.
2,39:1 – „Cinemascope” un plašās ainavas
Pirmā „Cinemascope” filma bija „The Robe”, kuras pirmizrāde notika 1953. gada 16. septembrī. Anamorfās optikas formāts sākotnēji bija vēl platāks, vēlāk nostabilizējās pie 2,35:1. Septiņdesmitajos gados projektora logu nedaudz samazināja, lai kadrā nebūtu redzamas līmējumu vietas, – tā radās mūsdienās lietotais 2,39:1, ko bieži noapaļo līdz 2,40:1.
Digitālais kino, 16:9 un IMAX
Digitālajā kino attēla izmēri ir standartizēti: platekrāna kadrs ir 1998 × 1080 pikseļi, bet platais „scope” kadrs – 2048 × 858 pikseļi. Mūsdienu televizoru un datoru ekrāni parasti ir 16:9 jeb 1,78:1 – tas ir kompromiss starp klasisko un plato formātu. IMAX kinoteātros izmanto vēl citas proporcijas: 1,43:1 lielformāta filmas lentei un 1,90:1 digitālajām IMAX zālēm.
Telefonos skatāmie video bieži ir vertikāli – 9:16. Tas ir pirmais plaši izplatītais formāts, kas ir augstāks nekā plats.
Kad formāts maina stāstu
Daži režisori formātu izmanto kā stāstīšanas līdzekli. Vesa Andersona „The Grand Budapest Hotel” (2014) katram laikmetam piešķir savu formātu: 1932. gada ainas ir 1,37:1, 1968. gada – 2,40:1, bet mūsdienu – 1,85:1. Ksavjē Dolana „Mommy” (2014) gandrīz visa uzņemta kvadrātiskā 1:1 kadrā, kas skatītāju burtiski ieslēdz kopā ar varoņiem. Filma ieguva Kannu festivāla žūrijas balvu.
Kā filmu pielāgo ekrānam
- Melnās joslas augšā un apakšā rodas, ja plata filma tiek rādīta šaurākā ekrānā.
- Melnās joslas sānos rodas, ja šaurs attēls tiek rādīts platā ekrānā.
- Apgriešana – agrāk platās filmas televīzijai mēdza apgriezt, zaudējot daļu kadra malu.
| Formāts | Kur sastopams |
|---|---|
| 1:1 | Atsevišķas mākslas filmas |
| 1,33:1 (4:3) | Mēmais kino, vecie televizori |
| 1,375:1 | Agrīnās skaņu filmas (akadēmijas formāts) |
| 1,66:1 | Eiropas platekrāns |
| 1,78:1 (16:9) | Televizori, datori, straumēšana |
| 1,85:1 | Kinoteātra platekrāns |
| 2,20:1 | 70 mm lente |
| 2,39:1 | Anamorfais platekrāns |
| 1,43:1 / 1,90:1 | IMAX lenta / digitālais IMAX |
| 9:16 | Vertikālie video telefonā |
Vislabāk atšķirību var sajust pašam – izmēģiniet kadra formātu rīku sākumlapā. Par to, kā filma top no idejas līdz montāžai, lasiet rakstā „Kā tiek veidotas filmas”.