Latvijas kino vēsture sākās tikai dažus mēnešus pēc pirmajiem kinoseansiem Parīzē un šodien ir nonākusi līdz „Oskaram”. Pa vidu ir mēmās filmas, liela padomju kinostudija, pasaulē pazīstamā dokumentālā kino skola, neatkarības gadu krīze un jauna paaudze, kas filmas veido pavisam citādi. Šeit – ceļvedis pa svarīgākajiem posmiem.
1896: pirmais seanss Rīgā
Pirmais kinoseanss Rīgā notika 1896. gadā – brāļu Limjēru kinematogrāfs tika demonstrēts nama Kaļķu ielā 11 bēniņos. Pēc vecā stila tas bija 28. maijs, pēc jaunā – 9. jūnijs. Ēka vairs nav saglabājusies, taču 2016. gadā notikuma vietā pie Līvu laukuma tika uzstādīta piemiņas zīme. 2026. gadā aprit 130 gadi kopš šī seansa.
Pirmajos gados kino bija ceļojošs brīnums: to rādīja pagaidu telpās, izstādēs un dārzos. Līdz Pirmajam pasaules karam kinoteātri jau bija atrodami visās lielākajās Latvijas pilsētās, un skatītāji pie jaunās izklaides ātri pieraduši.
Pirmās latviešu spēlfilmas
Par vienu no pirmajām latviešu spēlfilmām uzskata Viļa Segliņa „Es karā aiziedams”, kuras pirmizrāde notika 1920. gada 9. novembrī Rīgā. Filma diemžēl nav saglabājusies, taču tās panākumi palīdzēja izveidot kinokompāniju „Latvju Filma”.
Nozīmīgākā starpkaru mēmā spēlfilma ir Aleksandra Rusteiķa „Lāčplēsis”, kuras pirmizrāde notika 1930. gada 3. martā. Tā ir viena no retajām saglabājušajām latviešu mēmajām spēlfilmām un iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Rusteiķis bija aktieris un režisors ar plašu pieredzi – pirms atgriešanās Latvijā viņš strādāja Maskavas Mākslas teātrī un vēlāk Kauņas operā.
Skaņu kino laikmetā lielākais notikums bija Viļa Lapenieka „Zvejnieka dēls” (1939) pēc Viļa Lāča romāna. Filma bija ļoti populāra, un daudzas tās ainas uzņemtas Tukuma piekrastē.
Rīgas kinostudija
1940. gadā privātās kinokompānijas tika nacionalizētas, un pirmā jaunās studijas spēlfilma bija „Kaugurieši” (1941). 1948. gadā mākslas un hronikas filmu studijas apvienoja, un no 1958. gada tā darbojās ar nosaukumu Rīgas kinostudija.
Studijā tapa gan spēlfilmas, gan dokumentālais kino un animācija. Daudzas filmas skatītāji zina joprojām:
- „Latviešu strēlnieka stāsts” (1958, režisors Pāvels Armands);
- „„Tobago” maina kursu” (1965, Ādolfs Leimanis);
- „Pūt, vējiņi!” (1973, Gunārs Piesis);
- „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981, Jānis Streičs);
- daudzsēriju filma „Ilgais ceļš kāpās” (1981, Aloizs Brenčs).
Studijā strādāja arī tādi režisori kā Rolands Kalniņš („Elpojiet dziļi”, „Ceplis”) un Arvīds Krievs („Aveņu vīns”). Arnolds Burovs Rīgas kinostudijā aizsāka leļļu filmu veidošanu – ar viņa darbu sākās latviešu leļļu animācijas tradīcija.
Rīgas poētiskā dokumentālā kino skola
Latvijas dokumentālais kino ieguva starptautisku atpazīstamību ar tā saukto Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolu. Viens no tās spilgtākajiem autoriem bija Hercs Franks, kura filma „Vecāks par 10 minūtēm” (1978) ir kļuvusi par dokumentālā kino klasiku. Juris Podnieks ar filmu „Vai viegli būt jaunam?” (1986) uzrunāja skatītājus visā Padomju Savienībā un ārpus tās.
Dokumentālisti atradās arī vēstures notikumu centrā. 1991. gada janvāra barikāžu laikā Rīgā tika nogalināts operators Andris Slapiņš, kurš kopā ar Podnieka filmēšanas grupu filmēja apšaudi.
Pēc 1991. gada: krīze un jauns sākums
Pēc Padomju Savienības sabrukuma lielā studija zaudēja agrāko finansējumu, un filmu ražošana tajā praktiski apstājās. Kinostudija tika pārveidota un privatizēta, un šodien tās teritorijā galvenokārt iznomā paviljonus un rekvizītus. Filmas sāka veidot nelielas neatkarīgas producentu kompānijas.
Arī grūtajos gados tapa nozīmīgi darbi – Jāņa Streiča „Cilvēka bērns” (1991), vēlāk Viestura Kairiša „Pa ceļam aizejot” (2001) un Lailas Pakalniņas īsfilma „Ūdens” (2006). Pēdējo gadu laikā tiek digitalizētas un restaurētas latviešu kino klasikas filmas, lai tās varētu skatīties arī mūsdienu kinozālēs.
Simtgades filmas
Latvijas simtgadei tapa vairākas filmas. Ināras Kolmanes „Bille” pirmizrādi piedzīvoja 2018. gada 20. aprīlī kinoteātrī „Splendid Palace” un ieguva „Lielo Kristapu” kā labākā spēlfilma. Simtgades programmā bija arī Annas Vidulejas „Homo novus”, Ivara Selecka „Turpinājums” un Dzintara Dreiberga „Dvēseļu putenis”.
„Projām”, „Straume” un pirmais „Oskars”
Gints Zilbalodis savu pirmo pilnmetrāžas animācijas filmu „Projām” (2019) radīja viens pats, un tā ieguva balvu Ansī animācijas festivālā. Nākamā filma „Straume” 2025. gadu Latvijas kino vēsturē ierakstīja zelta burtiem: 5. janvārī tā saņēma „Zelta globusu” kā labākā animācijas filma, bet 2. martā – „Oskaru” labākās pilnmetrāžas animācijas filmas kategorijā. Tā bija pirmā Latvijas filma, kas ieguvusi šīs balvas, turklāt „Straume” tika nominēta arī labākās starptautiskās filmas kategorijā.
Kas atbalsta Latvijas kino šodien
Valsts līmenī filmu nozari pārrauga Nacionālais Kino centrs. Tas rīko finansējuma konkursus, izvirza Latvijas filmu „Oskara” starptautiskās filmas kategorijai un uztur Latvijas filmu datubāzi. Kopš 2014. gada notiek Rīgas Starptautiskais kino festivāls, kas pilsētā ik gadu pulcē skatītājus un kino profesionāļus.
Par to, kā filmas tiek finansētas un uzņemtas, plašāk lasiet rakstā „Kā tiek veidotas filmas”, bet par vietām, kur tās filmētas, – rakstā „Latvijas filmēšanas vietas”.